1. |
Pirmais ēdiens
04:19
|
|||
ienirt ienirt un neiznirt ārā
noslēpties zemūdens aliņas dzīlēs
paliek virs galvas skudras un susuri
žagatas zebiekstes ūdri un pīles
upes maliņā zemūdens aliņā
jūraszirgi un butes
viņus mēs ēdīsim pirmajā ēdienā
sāpīgi čāpstinot mutes
upes dūņas nes austrumu vēji
taču šis ūdens ir sastāvējies
nemainot vakarus nomainās rīti
nejūtīgi un neatdalīti
upes maliņā zemūdens aliņā
jūraszirgi un butes
viņus mēs ēdīsim pirmajā ēdienā
sāpīgi čāpstinot mutes
mamma saka: izej ārā tu
lūdzu paskaties kas tur klauvējas
durvis atveras pašas no sevis
tur tikai trīstūkstoš zeltītas tauvas
|
||||
2. |
Otrais ēdiens
03:39
|
|||
Es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis
un pilna ticība par kalnu bīdīšanu,
bet dāvanas reiz beigsies un klusīs valodas,
kas ir tas mazums pārtraukts ar asu enkurzvanu.
Otrajā ēdienā paplātes pildīs sālīti zuši,
atlaidīsimies nomodā, mostoties aizmiguši.
Kad es biju bērns,
es runāju kā bērns,
man bija bērna prāts
un bērna domas,
bet, kad kļuvu zivs,
atmetu bērna dabu.
Baudiet un redziet, cik es esmu labs.
Baudiet un redziet, cik es esmu labs.
Baudiet un redziet, cik es esmu labs.
|
||||
3. |
Klāva dziesma
04:41
|
|||
Klints stāv kā klints,
neviens nevar pārspļaut Strīpu,
visi prasa, par ko ir filma,
visi grib, lai es gribu.
Krunkojas Klints, kļūst resnāka Strīpa,
smaržo asinis karstas,
piepilda jūru un pieprasa tīklu,
kamera kustas.
Neskumsti, neskumsti,
visi ceļi ved uz kino.
Es taču negribu gandrīz neko:
vietu siltu un miklu,
paskatīties kādu roudmūviju,
uzfilmēt mūziklu.
Pil asinis, kustas un smaržo,
bet drāts ir vienmēr par īsu.
Klints nemirst un Strīpa nebāl.
Spļauj laukā to visu,
apspļauj apkārt.
Mēs esam tik prasti,
mēs ejam uz filmām
lūkoties;
Kurmīt, mana Ziemeļmeita,
neskumsti, neskumsti,
visi ceļi ved uz kino.
|
||||
4. |
Ances dziesma
04:41
|
|||
Mosties, lāci, ej piecsimt jūdzes
un vēl piecsimt jūdzes vairāk.
Aizej pie durvīm, zvani pie durvīm,
paglāb Anci no visa, kas smird.
Es esmu absorbētājs lācis,
es esmu tūkstoš jūdzes nācis,
lai Ancei un visam, kas Ances,
vismaz šovakar nebūtu jācieš
to, kas pretīgu smaku ievieš,
neargumentētas atbildes iedveš,
kaut ko izvērš, pārējo izdzēš
un stāsta: paosti, bērniņ, mācies,
ir tava kārta, tavs semestris sācies
šo smaku kā neizbēgamu paciest,
kā jauku, bez šaubām, bez šausmām acīs.
Bet es esmu tūkstoš jūdzes nācis,
es esmu absorbētājs lācis,
kā radioviļņus vai radiāciju
radu un izdalu absorbāciju.
Un nepamanāmā, lēnā un klusā,
bet piecsimt jūdžu rādiusā
katru pretīgu smaku, nelabu smārdu
un nepatīkamu aromātu
pārklās mīksta
un dabiska nāve.
Kā arī nepamanāmā, lēnā un klusā,
bet piecsimt jūdžu rādiusā
katru pretīgu smaku, nelabu smārdu
un nepatīkamu aromātu
pārklāj mīksta
un dabiska nāve.
Visi draugi un radi, kas rādiusā,
atbrauc zeltītā autobusā,
balsīs zemās vai līksmās, vai mulsās
viņi kustas, viņu drēbes burzās.
Nenāk neviens un nekliedz: Klusāk!
Viņi ir tuvu un pieliecas tuvāk,
osta cits cita matus un glāzes,
kurpes un kažokus, plecus, nāsis,
muguras, paduses, ilkņus un spalvas,
osta vairākas reizes,
mācās no galvas.
Viņi dzers, dzers un dejos, dejos visu nakti
savā teritorijā.
Viņi dzers, dzers un dejos, dejos līdz rītam
savā teritorijā.
Kamēr kāds,
kamēr kāds pateiks:
rekur gaisma.
Tā svīst.
|
||||
5. |
Dvīņu dziesma
02:53
|
|||
Viens skats, bet dubulta jauda,
dubults spēks it visam, ko sakām un darām.
Kā labāk?
Abiem diviem būt vienam tam pašam,
vai vienam būt apveltītam ar maģisku balsi,
kas katram, to dzirdot, ļautu sajusties īpašam?
Kāda tam jēga?
Kas no tā gūst?
Vai pasaule zaudētu mieru,
ja mēs ar tevi uz dienu
kļūtu par vienu?
Nezinu.
Lai notiktu godīga maiņa,
mums būtu jāiet pie Raiņa,
jo tikai tas, kam slava un gods
kādu laiku iemantots,
var kaut kā to visu izdarīt tā, lai mums sanāk.
Man nedaudz žēl, bet tu būsi ķīla.
Risks pastāv, bet toreiz mūs taču nepievīla.
Varbūt to nevarēs manīt,
varbūt tas sagraus Zemi.
Pie galda viens divās vietās
Es ēdīšu arī par tevi.
|
||||
6. |
Līgas dziesma
05:09
|
|||
Mazi vilki aug lieli jo lieli,
skraida pa āru un pēta vielas.
Salīdzina to īpašības,
neiegaumē to īpašības.
Haoss valda, un vilki gaudo
ne gluži no bailēm, ne gluži no baudas,
prāto, vai pietiks tam visam jaudas.
Trakā lapsa kūmiņš saka:
Nepietiks, protams, bet radīsies jauna,
radīsies jauna jo jauna.
Katram vilkam pa siltam dūmiņam,
sniegu un viltību lapsai kūmiņam.
Līdzīgi atnāk februāris
uzmanīt savējos.
Trakā lapsa sēž ilgi zem priedes,
pēta un pārbauda, kā ir vielas.
Salīdzina to īpašības,
bezgaumīgās īpašības.
Vilki jautā: Nu, kā tev liekas?
Lapsa atbild: Vielas kā vielas.
Lapsa, vai tas ir tavs galīgais spriedums?
Skaidrs, ka ne, saka lapsa kūmiņš.
Labāk iesim filmēt priedi.
Man mājās ir galīgi īpašas vielas,
galīgi vielas jo vielas.
Katram vilkam pa siltam dūmiņam,
sniegu un viltību lapsai kūmiņam.
Līdzīgi atnāk februāris
uzmanīt savējos.
Bezgalīga un bezbailīga
izplešas vairoga maģiskā vara,
samīļo draugus, pabaro zvērus,
savādus, mirdzošus graudiņus vāra.
|
||||
7. |
Reqviēms
05:30
|
|||
Lai šam mūžīgs miers, tas tur augšā,
lai šo mūžīga gaisma pātago,
zibens šautrām sper, bet maigi.
Klausies manu sakāmo, tur augšā,
lai šo sāļi ūdeņi apskalo,
aiznes tālos krastos, bet mājās.
Tēvs, apžēlojies,
dēls, apžēlojies,
tēvs, apžēlojies,
dēls, apžēlojies.
Lai šam mūžīgs miers un daudz naudas,
lai šo mūžīgs stroboskops maigi
aiznes tālos krastos, bet mājās.
Augstu ceļas kā neaptverams,
redz šis visādas šaubas sairstam,
raksta noteikumus, bet savus.
Līksmības diena,
smiešanās diena,
visas dienas
aiziet pagātnē.
Mamma, sieva, meita, māsīca, brālēns, suns, apžēlojieties.
Lai šam mūžīgs miers.
Un pēc četrām dienām atkal
lai šam mūžīgs miers
un visādi citi labumi.
Ōmen.
|
||||
8. |
Amandas dziesma
07:33
|
|||
Tālas noskaņas šurpu nāk,
nonāk visur, kur tām vajag,
mirgojot pierāda neapgāžami:
trausliem priekšmetiem pienākas glabāties
maigā krēma pildījumā.
Pārējam palikt un sairt pīšļos.
Tumsā tu izej pastaigāties,
nostiep pirkstgalus, gaisā skaties,
secini atkal, kā katru nakti:
drausmīgi lieli un greizi tie rati.
Tiem nekas nost nekrīt, bet sirdij nav miera -
tā vēlas, kaut varētu beidzot pierast.
"Muļķe sirds," tu to draudzīgi norāj.
"Es neesmu muļķe, es - nozīmīgs orgāns,
krūšu bedrītes iekšējais rotājums,
pieprasu saudzību, siltumu, kārumus,
saucu: muskuļmen, muskuļmen, parādies!”
"Es braucu, jau traucos,"
sadzirdētas top sirds niknās šarādes.
Un, skandējot mēles mežģus un balādes,
šķērsojis mēnesi, mežus, kanālus,
piebrauc muskuļmens glītā karietē,
palepojas bikli stieptā manierē:
"Visādu jocīgu ieliņu bariem te,
tomēr tik vienkārši atrast tavējo -
skolā par to, ka labi mācījos,
dabūju nanonavigāciju.
Muskuļiem piešķir tā spēku un grāciju,
prātu padara rāmu, bet acīgu,
pat to, kas noslēpts, es protu atrast
tik viegli kā paēst, kā skrienot sakarst.
Ak,
pārāk gari un skaļi runāju atkal,
bet, kad visapkārt šāds patīkams vakars,
smaržojošs blīvi un no visām pusēm, -
kā lai šādā brīdī vienaldzīgi klusē?
Netālu ļaundari spridzina pilsētas,
medus, ķiršu, gurķu burkas atstāj pusizēstas,
tukšajos litros saber sirdēstus -
kā lai šādā brīdī projām iet?
Kā lai saņemas pamest tavu ielu?
Tas nav noslēpums, tā ir mīkla,
to es minēšu rīt.
Ja man vēl
gribēsies.
Sīkas saknītes mudžinās
spožās virknēs, kamēr panāk
ilgoto pieraduma stāvokli:
smalku nodomu pārņemtām savelties
negausīgā slepenumā.
Meitene rāma kā jūra mirgo.
Muskuļmen, muskuļmen, esi bez raižu,
lūk, tev kafija, smēķis, tējas maizīte.
Mani viens mājasdarbs uz rītdienu gaida -
zelta galvaskauss, muļķīgi smaidošs,
no skolas pagalma jāizrok ārā.
Viss, ko es zinu, ka virs tā tālu pāri
spožs un nešaubīgs Dienvidu krusts,
bet tā nav laba zīme, jo allaž pa labi gāžas,
un stāsti par to, ka kompass - māņi un māži.
Kā vīrs, kam tik satriecošs tikumu musturs,
domāju, varbūt vari palīdzēt drusku
noskaidrot vietu, kur tā galva sūbē.
Tev taču piedien nelielas rūpes.
Tev pieder spēks,
tev pieder navigācija.
Bet sirdij padomā cita kārtība,
pikti tā sauc: "Cik dumja kārība!
Nē, es uzstādu savas prasības!
Zilo ilgu puķi man palīdzi atrast,
tieši to, nevis kaut ko, kas tai līdzinātos,
tiešām ļoti apnicīgi ir klausīties stāstos
par baltām ūdensrozēm visapkārt.
Es zinu visas sugas un visas krāsas,
man liekas, ka tavai navigācijai
izšķirtspēja būs gana augsta."
Muskuļmens liedzoši sasit plaukstas,
plaušas nopūšas, mati jaucas.
"Neesmu vienšūnis, neprotu dalīties -
vienalga ko jebkad kāds prasītu,
allaž atsakos būt par palīgu.
Nanonavigācijas spēki ir galīgi,
visi tās stari lejas tikai pār mani."
Aizrit vakara cēliens nepamanīts,
aizrit vēl viens un izstiepjas naktī.
Tikai pret rītu ar piepūli acīs
muskuļmens saņemas pamest tavu ielu.
"No manis jēgas nav pārāk lielas,
tomēr, cik spēka, tik esmu lielisks.
Nava man saudzības, siltuma, kārumu,
bet, rau, atstāšu vielu pārdomām."
Tad viņš piepilda tavu riekšavu
ar vielu īpatnēju patiešām
un, dungojot dziesmas, kas vislabāk piestāv
džungļiem un briesmām, un salām tālu priekšā,
aizbrauc muskuļmens gaišajā biežņā
cīnīties par sievietēm un pieeju pie jūras.
Tu palūkojies pilnajās dūrēs,
kurās viela gandrīz dzirdami kūsā,
brītiņu vēro, tad aizver ciet
un saki skaidri kā dienā:
"Par to es domāšu rīt.
Ja man vēl gribēsies."
Tālas noskaņas šurpu nāk,
nonāk visur, kur tām vajag,
mirgojot pierāda neapgāžami:
trausliem priekšmetiem pienākas glabāties
maigā krēma pildījumā.
Pārējam palikt un pabūt dzīslās.
|
Streaming and Download help
If you like Biezoknis, you may also like:
Bandcamp Daily your guide to the world of Bandcamp